1. T līdzīgie teksti

Iepriekšējās nodaļas sākumā tika parādīts, ka formula, kas Rietumos bija pazīstama kā Apustuļu ticības apliecība, radās kā viena no daudzajām Romas baznīcas sākotnējajiem kristību apliecību variantiem. Mēs jau pievērsām uzmanību tam, ka tā, kā ticības formulējums, ir daudz niansētāka un teoloģiski briedušāka par R, taču līdz šim vēl nekas nav teikts par tās sarežģīto un neskaidro izcelsmes vēsturi. Jautājumi, kuriem jāpieskaras par to runājot, ir ārkārtīgi interesanti un svarīgi, un tiem arī būs veltīta šī nodaļa. Pirmkārt, protams, ir jāapkopo liecības par T (t.i. textus receptus) senākajiem parādīšanos, un tas nesagādā grūtības. Teksts, kas ir visās nozīmēs identisks, atrodams traktātā De singulis libris canonicis scarapsus, ko sarakstījis sv. Primīnijs, slavenā klostera Reihenauā, netālu no Konstances ezera, dibinātājs un pirmais abats. Sv. Primīnijs (viņa nēmens parasti ticis rakstīts Pimīnijs, taču gan filoloģija, gan manuskriptu tradīcijas lielākā daļa apstiprina šeit lietoto formu)[i] bija ievērojams benediktīņu misionārs, kas ieradās Konstances ezera apvidū ap 724. g., nodibināja Reihenauas abatiju ar Kārļa Martela aizstāvību un atbalstu, izveidoja monastiskas kopienas Vācijas dienvidrietumos, un atdzīvināja no jauna reliģisko un studiju dzīvi Reinas augšteces krastos. Šobrīd nevar tieši noteikt datumu, kad viņš sarakstīja Scarapsus,[ii] bet tas ir noticis starp 710. un 724. g. Tā ir sava veida koncentrētas kristīgās mācības rokasgrāmata, kurā apvienots materiāls no Svētajiem Rakstiem un atzītiem baznīcas autoriem, un tās uzdevums bija palīdzēt viņam un viņa mācekļiem misionāru darbā. Vēlāk, kad viņš nokļuva vietējo valdnieku nežēlastībā, tika izraidīts un devās uz Elzasu, un pēc turpmāka enerģētiskas darbības posma beidza savas dienas Hornbahas abatijā (Cveibrikenas tuvumā), kuru viņš arī bija dibinājis, iespējams, 753. g.

Savā misionāra rokasgrāmatā Primīnijs citē Apustuļu ticības apliecību trijos atšķirīgos kontekstos. Pirmo reizi viņš to piemin(10. nod.) atstāstot pazīstamo stāstu par to kā Divpadsmit Svētā Gara piepildīti, sacerēja ticības kopsavilkumu. Ticības apliecība, kas izveidota apvienojot divpadsmit teikumus, kurus viņš citē, pilnīgi sakrīt ar T, izņemot, pieminot Kristus atrašanos pie Tēva labās rokas, tajā atrodams “sēdās” (sedit) “sēž” (sedet). Trešo reizi (28. nod.) pamācošos norādījumos par ticību un morāli, kur ticības apliecība tiek citēta brīvi un neprecīzi. Taču visinteresantākais ir otrais gadījums (12. nod.), kurā Primīnijs atgādina saviem lasītājiem par viņu svinīgo kristības brīdi.

“Tā mēs atgādinām jums, brāļi,” viņš raksta, “derību ar Dievu, kas tika slēgta baptistērijā: tas ir, kā, kad mums priesteris atsevišķi jautāja mūsu nēmenus un kā mēs tiekam saukti, vai nu jums pašiem atbildot, ja jūs bijāt pietiekami veci lai atbildētu, vai at all events viņš, kas uzņēmās zvērestu jūsu vietā un izcēla no ūdens, atbildēja un sacīja, ‘Viņu sauc Jānis,’ vai kādu citu vārdu. Un priesteris jautāja, “Jāni, vai tu noliedz velnu un visus viņa darbus, un visu viņa izrādīšanos?’ Tu atbildēji: ‘Es noliedzu, tas ir, es atsakos un nicinu, visus ļaunos un dēmoniskos darbus.’ Pēc šīs atteikšanās no velna un visiem viņa darbiem, tev arī priesteris jautāja: “Vai tu tici Dievam visvarenajam Tēvam, debess un zemes radītājam?’ Tu atbildēji, ‘Es ticu.’ Un atkal, ‘Vai tu tici Jēzum Kristum, viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam, kurš tika ieņemts no Svētā Gara, piedzima no Jaunavas Marijas, cieta Poncija Pilāta laikā, tika krustā sists, mira un tika apglabāts, nokāpa ellē, trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēdās pie Dieva visvarenā Tēva labās rokas, no turienes viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos?’ Un tu atbildēji, ‘Es ticu.’ Un priesteris jautāja trešo reizi, ‘Vai tu tici Svētajam Garam, svētajai katoliskajai Baznīcai, svēto kopībai, grēku piedošanai, miesas augšāmcelšanai, mūžīgai dzīvībai?’ Tu vai arī tavs krusttēvs atbildēja, ‘Es ticu.’ Redzi, kāda derība un tavs solījums jeb apliecība saista tevi un Dievu. Un ticībā tu tiki kristīts Tēva un Dēla, un Svētā Gara nēmenā visu tavu grēku piedošanai, un priesteris tevi svaidīja ar pestīšanas hrizmu mūžīgai dzīvībai, un tavs ķermenis tika tērps baltās drēbēs, un Kristus ietērpa tavu dvēseli ar debess žēlastību, un tev tika norīkots svēts eņģelis par sargu.”[iii]

Jau tika minēts, ka šeit pirmo reizi parādās ticības apliecība, kas ir praktiski identiska ar T: tās vienīgā atšķirība ir “sēdās” (sedit) T tekstā atrodamā “sēž” vietā, un tas nav pārāk nozīmīgi, ņemot vērā “sēž” popularitāti Rietumu ticības apliecībās. Gandrīz tikpat T līdzīgas formulas ir atrodamas dažos citos, aptuveni tā paša laika liturģijas dokumentos. Viena no tām ir VII vai VIII gs. sākuma misāle, dažreiz saukta par Gallu sakramentāriju, bet šodien biežak apzīmēta kā Bobbio misāle[iv] (Cod. Lat. 13246, Bibliothèque Nationale, Parīze). Šeit ticības apliecība atrodama ne mazāk kā četras reizes.

(A) Pirmajā vietā[v] tā pievienota sprediķim pie ticības apliecības nodošanas, uzreiz pēc “ausu atvēršanas” ceremonijas, proti, rituāla, kurā kandidātiem tika uztcēti katra evaņģēlija iesākuma vārdi. Lai arī ļoti līdzīga T, tā atšķiras vairākās detaļās, īpaši aizvietojot “es ticu” ar “un” otrā artikula sākumā, un T “vienīgo” ar “mūžīgi vienpiedzimušo”,[vi] izlaižot “mūsu Kungu”, rakstot “ieņemts”, “dzimis”, “krustā sists”, “miris” un “apglabāts” kā divdabjus akuzatīvā, un lietojot pagātni “sēdās” “sēž” vietā. Jāpiemin vēl “svētais” novietojums attiecībā pret Garu. (B) Iespējams rekonstruēt vēl citu tekstu no sprediķa, kas seko uzreiz aiz ticības apliecības teikumu skaidrojuma.[vii] Lai arī rekonstrukcija ir aptuvena un nav pilnīga, tomēr tā liecina, ka ticības apliecībā lietots “vienīgais”, “mūsu Kungs”, tāpat kā forma “kas tika ieņemts […] dzimis […]”. (C) Trešā ticības apliecības versija[viii] paredzēta Lieldienu vigīlijai un atrodama interogatīvā formā uzreiz pēc atteikšanās un pirms pagremdēšanas. Atkal, tā ļoti līdzinās T, kur galvenās atšķirības ir: “ieņemts”, “dzimis” utt. ir izteiktas kā divdabji akuzatīvā; iztrūkst “miris”; “sēdies” atrodas “sēž” vietā; un “mūžīgā dzīve” ir izvērsta plašāk. (D) Visbeidzot, atsevišķs ticības apliecības teksts atrodams dažādu pielikumu apkopojumā misāles beigās.[ix] Tas ir fragments, kurā katram teikumam ir pievienots tā pieņemtais apustuliskais autors, un tajā ir atrodamas vairākas interesantas atšķirības no T. Piemēram, iztrūkst “debess un zemes radītājs”, minēts “viņa vienīgais Dēls – mūsu Kungs un Dievs”, tajā nav atrodams “ieņemts”, bet gan “piedzimis no Jaunavas Marijas caur Svēto Garu”, tiek izlaists “miris”, “no mirušajiem” un “katolisks”, tiek pievienots “caur svēto kristību” pie “grēku piedošana”, un noslēdzas ar “miesas augšāmcelšanos mūžīgajai dzīvei”. Tā aplami tikusi uzskatīta par formulu, kas lietojama stundu lūgšanās.[x] Lai gan nekas netraucē uzskatīt, ka ticības apliecība šajā laikā jau iekļauta stundu lūgšanās, fragmenta konteksts, līdz ar teikumu saistīšanu ar divpadsmit apustuļiem, liek domāt, ka rakstītāja galvenā interese ir bijusi katehētiska.[xi] Pirmā un trešā T varianta (A un C) latīņu teksts atrodams šeit ar visām ortogrāfijas kļūdām:

Bobbio A
Credo in deum patrem omnipotentem, creatorem celi et terrae.
Credo in Iesu Christo filium eius unigenitum sempinternum, conceptum de Spiritu sancto, natum ex Mari virgene, passus sub Poncio Pilato, crucifixum, mortuum et sepultum, discendit ad inferna, tercia die resurrexit a mortuis, ascendit ad celus, sedit ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus iudicare vivos et mortuos.
Credo in sancto Spiritu, sancta aeclesia catolica, sanctorum comunione, remissione peccatorum, carnis resureccioniem, vitam aeternam.

Bobbio C
Credis in deum patrem omnipotentem, creatorem celi et terre?
Credit et in Iesu Christo filium eius unicum, dominum nostrum, conceptum de Spiritu sancto, natum ex Maria virgene, passo sub Poncio Pilato, crucifixum et sepultum, discendit ad inferna, tercia die resurexit a mortuis, ascendit in celis, sedit ad dexteram dei patris omnipotentis, inde venturus iudicare vivos ac mortuos?
Credit in sancto Spiritu, sancta aeclesia catholica, sanctorum comunione, remissione peccatorum, carnis resureccionis, vitam abere post mortem, in gloriam Christi resurgere.

Tik daudz par Bobbio misāli. Otrkārt, mums jāpievēršas Bangoras antifonārijam, kurā atrodams ticības apliecības teksts, kas tūdaļ atgādina T, un ir saistīts ar formulām, kuras nupat kā apskatījām. Šis slavenais īru manuskripts, kas tagad tiek uzglabāts Milānas Ambrozija bibliotēkā (inv. nr. C. 5 inf.), tika sarakstīts dižajā klosterī, kuru dibināja sv. Komgalls 559. g. Belfāstas tuvumā. Pamatojoties uz manuskriptā minēto tā laika abata nēmenu,[xii] tas tiek datēts ar 680. – 691. g. Fol. 19 r. un v. starp antifonām un lūgšanām, tieši pirms Pater Noster, tiek citēta sekojošā ticības apliecība:

Credo in deum patrem omnipotentem invisibilem, omnium creaturarum visibilium et invisibilium conditorem.
Credo et in Ihesum Christum filium eius unicum, dominum nostrum, deum omnipotentem, conceptum de Spiritu sancto, natum de Maria virgine, passum sub Pontio Pylato, qui crucifixus et sepultus discendit ad inferos, tertia die resurrexit a morutis, ascendit in caelis seditque ad dexteram dei patris omnipotentis, exinde venturus iudicare vivos ac mortuos.
Credo et in Spiritum sanctum, deum omnipotentem, unam habentem substantiam cum patre et filio, sanctam esse aecclesiam catholicam, abremissa pecatorum, sanctorum commonionem, carnis resurrectionem. Credo vitam post mortem et vitam aeternam in gloria Christi. Haec omnia credo in deum.

Uzkrītošākās īpatnības, kas tūdaļ pamanāmas, ir (a) “visu radību veidotājs” etc., tāpat arī “neredzams” ar “visvareno Tēvu”; (b) gan aiz Dēla, gan Gara tiek minēts “visvarenais Dievs”, (c) uzsvars uz Gara konsubstancionalitāti, un (d) pēdējā teikuma par nākamo dzīvi izkārtojums. Jāpiemin arī, ka “miris” ir izlaists. Taču bez šīm atšķirībām, ticības apliecība visumā ir līdzīga T, un vietās, kur tā atšķiras, tā atgādina Bobbio misāles ticības apliecības īpatnības. No kopējām iezīmēm var izcelt (a) “es ticu” tiek atkārtots otrā artikula sākumā, (b) divdabju lietojums akuzatīvā, piemēram, “ieņemts” utt., (c) “sēdies” tiek lietots “sēž” vietā, (d) ablatīvs no in caelis “debesīs” vietā un (e) frāze “Kristus godībā” pēdējā teikumā.

Trešais dokuments, kuru mēs varam pievienot, kas liecina par ticības apliecības formu, kas atgādina T, ir tā sauktā Missale Gallicanum Vetus.[xiii] Pēc ekspertu viedokļa manuskriptā (Cod. Vat. Pal. 493) ir apvienotas divu atsevišķu sakramentāriju daļas. Mūs interesējošās vietas, šķiet, ir saistītas ar Oksē Francijā, kur tās sarakstītas VIII gs. sākumā, un ieceļoja no Burgundijas Loršā IX gs. caur vienu no Burgundijas klosteriem, kam bija sakari ar Vāciju.[xiv] Uz foll. 16 r. un v., un 17 r. pirms sprediķa, kas paredzēts traditio symboli,[xv] atrodas ticības apliecības forma. Pašā sprediķī atsevišķi tiek komentēti ticības apliecības teikumi, bet mums pieejamajā kopijā negaidīti apraujas pie credo in filius eius, jo vairākas lapas ir pazudušas. Pieejamais ticības apliecības sākums ir pilnīgi identisks ar T, tādēļ to nav nepieciešams šeit atspoguļot. Vienīgās atšķirības ir, ka tajā izlaists “nokāpis ellē”, ievieto “uzvarētājs” pirms “debesīs”, “sēž” vietā atrodams “sēdies” un saglabā seno gallu frāzi “grēku atlaišana [abremissio?]”. Šī, šeit nepilnā sprediķa pilns teksts, un to ir interesanti piezīmēt, atrodams Sermo pseudo-August. 242, Cod. Lat. Monacensis (Minhene) 6298 (VIII gs. manuskripts no Freizingas diocēzes sv. Emmera klostera). Ticības apliecība, kuru var no sprediķa rekonstruēt, atkal ļoti līdzinās T, vienīgi izlaiž “vienīgo”, “mūsu Kungu”, “miris”, “nokāpis ellē” un visu daļu par Sēdēšanu. Šie izlaidumi ir raksturīgi senajām gallu ticības apliecībām, turklāt “es ticu” trīskārša atkārtošana arī ir gallu iezīme. Iespējams, ka šī ir ticības apliecības sākotnējā forma, kādā tā tika lietota liturģijā, lai gan teksts, kas atrodams sākumā visā pilnībā, ir VIII gs. kopētājam pazīstamais teksts. Jāpiezīmē, ka otrā ticības apliecības forma atrodama gallu misāles fol. 20 v., ir tā pati, kuru mēs *** lpp. identificējām kā sv. Arlas Cezārija formulu, un atkal tā ir ļoti līdzīga T.

Visbeidzot, T atrodams praktiski pilnībā tā sauktajā Gelonas sakramentārijā. Manuskripts (bagātīgi ilustrētais Cod. Lat. 12048 Parīzes Nacionālajā bibliotēkā) tiek datēts ar VIII gs. beigu desmitgadēm. Ir mēģināts pierādīt tā piederību Gellonas abatijai jeb St. Guilhem-du-Désert (netālu no Anianes, uz ziemļrietumiem no Monpeljē),[xvi] kur tas neapšaubāmi atrada mājvietu IX gs. sākumā. Taču apsvērumi, kas liek to saistīt ar Ziemeļfranciju vai nu ar Rebais[xvii] Meaux diocēzē, vai Kambrē,[xviii] ir daudz pārliecinošāki. Aiz daudzajām transkripcijas īpatnībām, saīsinājumiem un iluminācijām var saskatīt spāņu ietekmi. Kā sakramentārijs tas pieder Gelāzija klasei, un tajā atrodamas divas kristību kārtības. Pirmajā interrogationes de fide ir ticības apliecības jautājumu formā, kas ir vēl nabadzīgāka par R – “Vai tu tici Dievam, visvarenajam Tēvam? Un Jēzum Kristum, viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Kungam? Vai tu arī tici Svētajam Garam, svētajai, katoliskajai Baznīcai, grēku piedošanai, miesas augšāmcelšanai?” Otrajā kārtībā ticības apliecība parādās divreiz[xix] – pirmo, deklaratīvā un otro, interogatīvā formā. Pirmā seko aiz apertio aurium (fol. 181 r.), kad priesteris saka īsu ievaduzrunu un aicina akolītu apliecināt ticību kristāmā bērna vietā. Teksts ir identisks ar T, izņemot, tajā atrodams “sēdies” “sēž” vietā, un tajā izlaists est pie venturus. Otrā (fol. 181 v.) ir daļa no slima katehūma kristības, un atkal sakrīt ar T, izņemot jautājuma formu, pielikumu “Vai tu arī tici?” otrā artikula sākumā, tiek izlaists “debess un zemes veidotāju”, un “sēdies” vietā atrodams “sēž”.



[i] Par viņa nēmena rakstību, un izcelšanos, cf. G. Morin, Revue Charlemagne i, 1911, 2–4.

[ii] P.L. 89, 1029 seqq. Labākais teksta izdevums atrodams G. Jecker, Die Heimat des heiligen Pirmin, Münster in Westf., 1927.

[iii] Fragmenta fotokopija no Cod. Einsidlensis, 199, fol. 237 r. (vēls VIII vai agrs IX gs., labākais no trīs Scarapsus manuskriptiem), sk. A. E. Burn, Facsimiles of the Creeds, Plate X (H. Bradshaw Society XXXVI, 1909).

[iv] Teksts, sk. H. Bradshaw Society LIII, 1917 (pilns, fotogrāfisks faksimils), un LVIII, 1920 (viss teksts izrakstīts).

[v] H. B. Soc. LVIII, 56: in MS fol. 88 r.

[vi] Kattenbusch (II, 776 n. 28) saskatīja ietekmi no Te Deum vv. 12 un 15 šajā īpatnībā.

[vii] H. B. Soc. LVIII, 56 f.: in MS fol. 88 v.–90 v.

[viii] H. B. Soc. LVIII, 74 f.: in MS fol. 117 v.–118 r.

[ix] H. B. Soc. LVIII, 181: in MS fol. 298 r. un v.

[x] E.g. by Kattenbusch I, 55; II, 747 n. 34; 881 n. 14.

[xi] Skat. A. Wilmart in H.B. Soc. LXI, 1923, 43.

[xii] Cf. Apbrīnojams faksimila izdevums, kuru F. E. Warren sagatavoja H. Bradshaw Society (IV un X) in 1893 un 1895.

[xiii] Skat. J. Mabillon, De liturgia Gallicana libri III, Paris, 1685; J. M. Neale un G. H. Forbes, Ancient Liturgies of the Gallican Church, Burntisland, 1855.

[xiv] Tā pazīstamais paleogrāfs L. Traube in A. E. Burn, Facsimiles of the Creeds, 48.

[xv] Cf. J. Mabillon, Op. cit. 348; A. E. Burn, Facsimiles of the Creed, Plates V–VII.

[xvi] Cf. P. de Puniet, Le sacramentaire romain de Gellone, Rome, 1938 (an off-print of articles in Ephemerides Liturgicae), 6 ff.

[xvii] Tā L.Traube in A. E. Burn, Facsimiles of the Creeds, 49.

[xviii] Cf. Dom A. Wilmart raksts R. Bén. xlii, 1930, 210–222.

[xix] Cf. A. E. Burn, Facsimiles of the Creeds, Plates VIII un IX.

Powered by Blogger