2.T redakcija nav Romas

Tādas, galvenajos vilcienos, ir agrīnākās liecības par T un tai līdzīgajām ticības apliecībām. Ņemot vērā šo materiālu, nākamais uzdevums ir noteikt kur meklējama T izcelsme. Protams, ka pirmkārt jāapskata hipotēze, kas apgalvo, ka R pamatīga redakcija, kuras rezultāts ir T, notika pašā Romā. Šī bija teorija, ko G. L. Hāns[i] un A. E. Bērns[ii] aizstāvēja piecdesmit gadus atpakaļ (anachronisms!). Lai gan A. E. Bērns vēlāk piekrita pat tik tālu, ka atzina, ka T varēja tikt izveidota no R arī citur,[iii] viņš tomēr nepiekāpīgi paturēja savu viedokli, ka tā tika pieņemta Romā labu laiku pirms VIII gs., un ka no turienes tā izplatījās tālāk. Pārskatot viņa argumentus, kas gan bieži tikuši atmesti, taču nekad nav nopietni analizēti, jāatzīst, ka tā ir visērtākā pieeja, risinot T izcelsmes jautājumu.

Apgalvojot, ka Roma ir vieta, kurā T izveidota, vai vismaz ekleziastiskais centrs, no kurienes tā ieguva plašo izplatību, Bērns pamatojās uz vairākiem savstarpēji nesaistītiem apgalvojumiem. Pirmkārt, viņš atsaucās uz manuskriptu, kas tiek uzglabāts Kembridžas Corpus Christi koledžā – Psalterium Latino-Graecum (No. 468), kurš, kā viņš domāja, ir Papae Gregorii turpinājums. Viņš pieļāva, ka pats manuskripts varbūt ir rakstīts Anglijā, un datējams ne agrāk kā XV gs. Taču, sekojot Kaspārī,[iv] viņš saistīja tā saturu ar pāvestu Gregoru III (731.–741. g.). Šajā manuskriptā atrodamā ticības apliecība ir identiska ar T, izņemot dažas nenozīmīgas atšķirības (pie venturus izlaists est, un “un” pirms “Svētā Gara”). Tādēļ Bērns uzkatīja par pamatotu uzskatīt to par pierādījumu, ka T atrodama Romā ap 700. g.

Otrkārt, viņš piešķīra ārkārtīgi lielu nozīmi tam, ka T lietojis sv. Primīnijs. Izcilais benediktīņu misionārs, viņš apgalvo, runāja savā Scarapsus par ticības nodošanu katehūmeniem tūdaļ pēc velna un visa viņa darbu, un izrādīšanās noliegšanas, un tā ir izteikta Romas prakse. Bērns arī citēja pašu noliegšanu, kuru viņš uzskatīja par Romas formulu, un ieviesa atsauci uz Romas katehūmenu svaidīšanas lūgšanu. Turklāt, pēc Bērna domām, sv. Primīnijs bija sv. Bonifācija draugs un līdzstrādnieks, kurš, kā mēs zinām, saņēma norādījumus no pāvesta Gregora II lietot oficiālo Romas kristību kārtību. Pazīstamajā vēstulē[v] pāvests pamāca jauno misionāru uzticīgi pieturēties pie Svētā krēsla tradīcijām.

“Mēs vēlamies”, viņš raksta, “lai jūs izmantotu sakramenta rituālu, kuru jūs lietosiet, lai iniciētu tos, kas ar Dieva žēlastību nāks pie ticības, saskaņā ar mūsu Svētā apustuliskā krēsla dievkalpojumu noteiktajām formām, un šo mēs jums esam nosūtījuši jūsu pamācībai.”

Pēc vispārēja atzinuma, nav iespējams pierādīt, ka sv. Bonifācijs patiesībā pieņēma T kā savu ticības apliecību, taču Bērns uzskatīja to par mazticamu, ka viņš būtu lietojis atšķirīgu tekstu no tā, kuram deva priekšroku viņa līdzstrādnieks sv. Primīnijs. Taču ja arī sv. Bonifācijs, kas bija Romas paradumu dedzīgs izplatītājs, lietoja T, tādā gadījumā iespēja, ka tā bija Romas forma, stipri pieaug.

Treškārt, Bērns atrada vērtīgu apstiprinājumu saviem uzskatiem dažās atbildēs, kas bija atsūtītas uz Kārļa Lielā aptauju 812.g. (mēs tai pievērsīsimies vēlāk), par izplatītāko kristības formu viņa impērijā. Vissvarīgākā, no atbildēm, kas saglabājušās, ir sv. Treves Amalārija, un ticības apliecības teksts, kas tajā minēts ir ar visu ticamību T, vai vismaz tam ļoti līdzīgs. Bērns saskatīja, ka viņa garie komentāri apliecina, ka viņš ir lietojis Romas kristību kārtību, ticības aplliecību un pilnībai tai sekojis arī citos jautājumos.

“Pie iztaujāšanas,” sv. Amalārijs raksta, “mēs pārmetam bērnam krusta zīmi, kā tas ir norādīts Romas kārtībā, un mēs arī metamies ceļos un nozvērinām kristāmo, un mēs mācām krusttēvam un krustmātei Kunga lūgšanu, lai arī viņi varētu to iemācīt saviem aizbilstamajiem, par kuriem viņi ir atbildīgi. Līdzīgi mēs mācām viņiem ticības apliecību, kas mūsu valodā tiek tulkota kā zīme.”[vi]

Bērns no Amalārija vārdiem secina, ka visas minētās daļas ir vienlīdz veidotas pēc tā laika Romas prakses. Tas, ka T ir atrodams dažādās tā laika gallu misālēs un sakramentārijos, viņš uzskatīja, tikai apstiprina viņa pieņēmumu, tā kā visi uzskata šīs liturģijas, apzinātas romiskošanas politikas rezultātā VIII gs., ietver līdzās gallu elementiem lielu skaitu Romas elementu. Visbeidzot, viņš izvirzīja daudz plašāku apgalvojumu – gandrīz neiespējamai, ka Roma varētu aizņemties no svešiniekiem tik nopietnu liturģijas instrumentu, kā ticības apliecība. “Neiespējami uzskatīt, ka Baznīca, kas IX gs. negandarīja imperatora vēlmi un atteicās ievietot filioque N ticības apliecībā, būtu tai pašā laikā pieņēmusi no citiem pilnīgi jaunu ticības apliecības redakciju. Viss norāda par pakāpenisku attīstības procesu.”[vii]

Tāda ir A. E. Bērna versija. Pētnieki, apzinoties cik velts ir dogmatisms šādā jautājumā, visumā nav bijuši apmierināti ar šādu risinājumu. Visā viņa argumentācijā ir nopietnas nepilnības, par ko mēs varēsim pārliecināties, kad mēs tās aplūkosim pēc kārtas, un dažas no tām ir balstītas vienīgi uz tīrem minējumiem. Viņa kļūdas spilgts piemērs ir viņa paļaušanās uz (lai gan, viņu aizstāvot, var piebilst, ka tā ir kļūda, ko pieļāvusi vēl vesela rinda pētnieku) Kembridžas Psalterium Latino-Graecum. Kādā veidā šis manuskripts ir ticis saistīts ar pāvestu Gregoru nav skaidrs. Uz fol. ii r. atrodams uzraksts “psalterium grecum prioris Gregorii”. Saskaņā ar M. R. Džeimsu, tas, iespējams, ticis sarakstīts XIII gs., un viņš izvirzīja minējumu, ka tas piederējis Huntingtonas Gregoram,[viii] Ramzijas prioram (fl. circa 1250. g.). Neraugoties uz to, vai viņam ir vai nav taisnība, manuskriptam nav nekāda sakara ar pāvestu Gregoru, un līdz ar to, Bērna un citu izvirzītā hipotētiskā šī manuskripta satura saistība ar Romu ir pilnībā izdomāta.

Neapšaubāmi, ka Bērns arī pārspīlēja iespējamo sv. Primīnija un sv. Bonifācija draudzību un sadarbību. Vienīgā mums zināmā šo lielo Ģermānijas misionāru tikšanās notika, kad sv. Primīnijs atrazdamies uz savas nāves gultas Hornbahā, saskaņā ar viņa IX gs. biogrāfu (kas nav pārāk uzticams vēstures liecinieks),[ix] viņu apmeklē sv. Bonifācijs. Ja šī tikšanās vispār jebkad notika (tā ir celsmīgi aprakstīta, lai gan paša sv. Bonifācija zinošie biogrāfi to nepiemin), tā bija saistīta ar gadījuma rakstura apmeklējumu, kad sv. Bonifācijs atgriezās no Maincas pēc tam, kad bija svaidījis Pipīnu par franku ķēniņu. Sv. Primīnija vārds neparādās saglabātajā sv. Bonifācija sarakstē, lai gan viņi abi piederēja tam pašam benediktīņu ordenim, un abiem būtu bijis jāzin vienam par otra eksistenci, izskatās, ka viņu ceļi nav krustojušies. Tādā veidā, lai gan pāvests Gregors III 738. g. norīkoja sv. Bonifāciju kā savu legātu Bavārijā un Alemanijā, izskatās, ka tas apzināti neattīstīja savu misiju Alemanijā, bez šaubām, lai nejauktos sv. Primīnija darbā.[x] Pieņēmumam, ka viņi bija draugi un strādāja kā sabiedrotie vai pat kolēģi, pilnīgi trūkst vēsturiska pamatojuma.

Mēs redzam, ka hipotēze ietver vairākus pārdrošus gājienus, lai nonāktu pie secinājuma, ka tā kā sv. Primīnijs lietoja T, tad arī sv. Bonifācijs to ir lietojis, sevišķi, ņemot vērā sv. Bonifācija labi pazīstamo uzticību Romas praksei, tad T ir cēlusies Romā. Jāatzīst, ka sv. Bonifācija rakstos nav atrodama pat niecīgākā norāde par to, kādu ticības apliecību viņš lietoja kristībā.[xi] Jebkurā gadījumā, vienkārši pieņemt, ka šī ticības apliecības forma ir identiska ar tā laika Romas ticības apliecību, ir pārdroši, jo lai gan Romas autoritātes bez šaubām pieprasīja, lai viņu kristības kārtībai glavenajās līnijās sekotu, nekas neliecina, ka viņi būtu sevišķi sekojuši burtiskam ticības apliecības formulējumam. Ja sv. Kenteberijas Augustīna misiju Anglijā vairāk kā pirms gadsimta var uzskatīt par analoģisku, būtu jāsecina, ka Romai tas nerūpēja. Gandrīz droši var apgalvot, ka sv. Gregora Lielā pontifikāta laikā Romas baznīca izmantoja C, vismaz savām lokālajām vajadzībām, par savu kristības ticības apliecību. Mēs zinām, ka sv. Augustīns bija Romas prakses dedzīgs piekritējs, un sevišķi pieprasīja, lai “kristības sniegšana, ar kuru mēs tiekam atdzemdināti Dievam, tiktu izpildīta saskaņā ar svētās Romas un apustuliskās baznīcas paražu.”[xii] Tomēr visas liecības mudina domāt, ka britu baznīca izvēlējās pieņemt R par kristības apliecību. Bērna tālāko argumentu, ka sv. Primīnijs sekojis Romai gan ticības apliecības novietojumā kristību rituālā, gan noliegšanas formā, nevar ņemt nopietni. Nav iespējams rekonstruēt precīzu ceremonijas kārtību no sv. Primīnija īsā atstāsta. Tomēr no tā, ko mēs varamizsecināt, ir skaidrs, ka viņš piemin nevis formālo ticības apliecības rečitāciju pie reditio, kā to Bērns uzskata savā argumentācijā, bet gan jautājumus, kas tiek uzdoti pašā kristības brīdī. Tas, ka ticības apliecības jautājumi, kurus zināja sv. Primīnijs, bija veidoti pēc T formas, ir pierādījums, ka viņa lietotais kristību rits nebija cēlies Romā. Jautājumi, kas tika lietoti tā laika autentiskajā Romas rituālā bija daudz īsāki par T atrodamajiem, kā mēs to zinām no Gelāsija sakramentārija, tātat kā no tagad lietotās kristību kārtības [anachronisms!].

Bērns arī centās pārāk daudz izspiest no tekstiem, skaidrojot, ka itkā Amalārijs norādītu savā atbildē Kārlim Lielajam, ka viņa ticības apliecības forma (atkal T), tāpat kā ceremonijas, kuras viņš lieto kristot, nāk no Romas. Lielākais, ko var izsecināt no viņa vēstules konteksta, ir, ka viņš centās izveidot ceremoniju kārtību tā, lai tās pēc iespējas tuvāk attainotu Romas shēmu. Viņš nepieminēja sevišķu ticības apliecības formulu vairāk kā viņš būtu pieminējis, ka Svētajam Krēslam būtu kāda atšķirīga Kunga lūgšanas versija. Jebkurā gadījumā, izvēloties komentēt tā laika franku liturģijas, ir bīstami pārāk baltīties uz apgalvojumu, ka kāda no ceremonijām ir cēlusies Romā. Karolingi, un jo sevišķi pats Kārlis Lielais, bez šaubām bija pārliecināti romiskotāji, un atbalstīja Romas liturģijas ieviešanu visiem iespējamajiem līdzekļiem. Taču, parasti bija viņa pūļu rezultāts, kas tika saukts par “Romas”, bija nepārprotams Romas un gallu elementu apvienojums. Vispārīgo iebildumu, ka Roma, kas nevēlējās no Kārļa Lielā pieņemt filioque, arī nebija pārliecināma pieņemt kristību ticības apliecību gallu formā, var droši atmest. Nekādi nevar pieņemt, ka Leo III motīviem noraidīt filioque bija jebkāds sakars ar viņa uzmanību pret seniem tekstiem, vai ar nepatiku, ko Romas pontifs varēja just pret franku imperatoru, kas viņam nosaka kā rīkoties liturģijas jautājumos. Nav grūti saprast, ka patiesībā viņu atturēja politiķa instinkts, kas neļāva viņam nostādīt sevi un Svēto Krēslu nepareizā gaismā Austrumu Ortodoksijas acīs. Attiecības starp Austrumiem un Rietumiem nebija pārāk stabilas, lai pāvests bez iemesla liktu trumpjus Austrumu bīskapu rokās. Īstenībā, kā mēs to vēlāk redzēsim, liturģiskā ietekme bija sākusi mainīties, un ja VIII gs. Romas rits izplatījās visā Francijā un Vācijā, tad IX gs. Roma pati bija sākusi ietekmēties no šiem reģioniem. Svētais Krēsls IX gs. vairs nevarēja sevišķi lepoties, ka veido gallu baznīcas liturģiju; aizvien biežāk gallu elementi, un tas notika ar Romas labprātīgu piekrišanu, sāka parādīties tās liturģiskajās grāmatās.

Līdz šim tika minēti tikai negatīvi iebildumi. Pat ja ar tiem pietiek, lai apšaubītu Bērna teoriju, kas piedēvē T izcelsmi Romai, tie joprojām pieļauj šādas izcelsmes hipotēzi iespējamu. Vēl tikai jāpiemin arguments, kas licis lielākajai daļai pētnieku no tās atteikties. To var iedalīt trīs daļās. Pirmkārt, ir stiprs pamats uzskatīt, ka, ja vien šī tipa ticības apliecība bija pazīstama un tika lietota Romā pirms IX gs., tā bija R un nevis T formā. Ir pierādīts, ka Leo Lielais († 461. g.) un Gregors Lielais († 604. g.), kas abi, acīmredzot, nepazina T,[xiii] zināja un izmantoja R, vai arī tai ļoti līdzīgu ticības apliecību. To tikai apstiprina, ka R, un nevis T, ir atrodams vēlīnā VI gs. vai VII gs. manuskriptā Codex Laudianus, kuru uz Angliju atveda Romas misionāri (iespējams, Tarsas Teodors 669. – 690. g.), un Atelstāna psaltēris (IX gs.) norāda tajā pašā virzienā. Otrkārt, grūti izvairītes no iespaida, kā jau tas tika norādīts iepriekšējā nodaļā, ka Romas baznīca lietoja C kā savu kristības ticības apliecību, katrā gadījumā lokāli, vairākus gadsimtus. Treškārt, kā jau to lasītāji pamanīja pēdējā apakšnodaļā, visi agrīnie dokumenti, kas liecina par T vai par radniecīgu ticības apliecību esamību, ir gallu izcelsmes. Lai arī cik neskaidra būtu tās izcelšanās apstākļi, pat visbagātākā iztēle nespēj to saistīt ar Romu. Lielākā daļa no tām ir senākas par VIII gs. vidu. Šis datējums ir nozīmīgs tādēļ, ka tikai pēc tam sākās pardomāta gallu liturģisko grāmatu romiskošana, kas bija tik raksturīga karolingu liturģiskās reformas iezīme.



[i] Cf. Bibliothek 24, n. 20.

[ii] Cf. An Introduction, 233 ff.

[iii] Cf., e.g., Facsimiles of the Creeds, 1908, 12; Encyclopaedia Britannica, 11th ed., VII, 395.

[iv] Quellen III, 215 f.

[v] Ep. 1 (P.L. 89, 496).

[vi] P.L. 99, 894.

[vii] An Introduction, 239.

[viii] Cf. M. R. James, A Description of the MSS in the Library of Corpus Christi College, Cambridge, Cambridge, 1912, II, 399 ff.

[ix] Cf. Vit. et mirac. S. Pirminii 9 (ed. E. O. Holder-Egger in Mon. Germ. Hist., Script. XV, 28 f.).

[x] Sk. G. Jecker, Die Heimat des hl. Pirmin, 14.

[xi] To pierādīja Kattenbusch (II, 821 ff.).

[xii] Cf. Bede, Hist. eccl. 2, 2 (P.L. 95, 83).

[xiii] Kattenbusch, II, 807 ff.

Powered by Blogger